+A A
Otrdiena, 29. Septembris, 2020
Mihails, Miķelis, Mikus, Miks, Miģelis

Savu 100. jubileju nosvinējusi Jaunsvirlaukas iedzīvotāja

12.02.2020

Savas dzīves simto gadadienu 12.februārī atzīmēja Helēna Rūsa -  Jaunsvirlaukas pagasta iedzīvotāja. Jubilāri klātienē apciemoja un sumināja Jelgavas novada pašvaldības priekšsēdētājs Ziedonis Caune un Jaunsvirlaukas pagasta pārvaldes vadītāja Iveta Strēlniece, pasniedzot ziedus, dāvaniņu ar sarūpētu vietējo uzņēmēju produktiem un simbolisko naudas velti - simts eiro, vēlot veselību, omulīgu prātu un dzīvesprieku ikvienā dzīves dienā.

Helēna ir bijis laimīgs bērns - augusi kuplā, piecu bērnu ģimenē, ar vecākiem kā vienīgā māsa starp četriem brāļiem. Jubilāre dzimusi 1920.gada 12.februārī Dagdā, Latgalē.

Helēna no grūtiem darbiem nebaidījās un bija stipra sieviete - strādājusi pie saimniekiem Jaunsvirlaukā par “meitu”, kas rūpējās par dārza darbiem, gāja ganos un darīja darbus, kas nu saimniecībās bija aktuāls.

Pēc kara, pavadot bēgļu gaitas pa Zemgali un atgriežoties Jaunsvirlaukas pagastā, Helēna sāka strādāt kolhozā, ravējot bietes. Tur arī iepazinās ar savu vīru Jāni, kas strādāja par mežsargu. 1946.gadā abi aprecējās un viņiem piedzima meita – Silvija. Lielākoties Helēnas ikdiena bija būt  mājsaimniecei un rūpēties par atvasīti, kamēr vīrs pelnīja iztiku ģimenei. Savukārt vēlāk divpadsmit gadu garumā Helēna strādāja kā apsargs Mārupes saimniecības garāžā.

Helēna uzsver, ka ļoti lepojas un priecājas, ka viņas meitas Silvijas bērni - Raivis un Ivonna ir tik dāsni, kas ik dienu rūpējas par viņas labsajūtu - aprauga, atved pārtiku, sanes malku, sakārto istabu: “To visu jau es varētu izdarīt pati, bet kājas vairs negrib klausīt, palikušas sāpīgākas, tāpēc priecājos, ka ir mīļie cilvēki, kas pa mani parūpējas, nav jāuztraucas, vai varētu kā pietrūkt. Ģimene un visi mīļie, kas mani atceras, man ir nenovērtējams dārgums, esmu laimīga un lepna savos 100 gados”, atzīst Helēna.

“Viss mammas mūžs un darbs ir bijis saistīts ar lauksaimniecību - pļaujot zāli, gubojot sienu, slaucot govis un daudzus citus ar lauksaimniecību saistītus darbus. Kā aprecējās, mammas mūžs ir saistīts ar tagadējām mājām “Lazdas”. Mamma bija ļoti čakla mājsaimniece, darot daudz un fiziski grūtus darbus, bet  vienmēr atrada arī laiku apsēsties un saadīt ģimenei cimdus, zeķes, šalles, cepures, lai ziemā vienmēr būtu silti. Mammas ilgais mūžs un stiprums ir nenovērtējams. Šķiet, tie ir labi gēni, jo mammas vecākais brālis nomira 95 gados. Viņas neatlaidība un gribasspēks ir vērojams vēljoprojām, jo vēl līdz šim mamma mēdz pati sev gatavot ēst, iziet laukā un priecāties par saviem diviem mazbērniem un vienu mazmazbērnu”, lepni par mammu stāsta meita Silvija.