Pieredzes stāsti projektā “PROTI un DARI”

Katrs iesaistītais jaunietis, kurš atradis savu vietu dzīvē, ir pierādījums tam, ka projekts ”PROTI un DARI” ir jauniešiem labs atbalsta mehānisms. Kopš 2017. gada šajā projektā iesaistījušies jau vairāk nekā 40 mūsu novada jauniešu, un viņu pozitīvā pieredze apliecina: viss ir iespējams, ja vien ir vēlēšanās uz savu dzīvi un nebūšanām paskatīties kaut mazliet plašāk un izmantot piedāvātās iespējas. Turklāt visas projekta aktivitātes jauniešiem ir bez maksas – vajag tikai saņemties un darīt!

Jānis Zariņš, kurš ikdienā strādā ar vietējiem jauniešiem Svētes un Zaļenieku pagastā, jau trīs gadus paralēli saviem tiešajiem darba pienākumiem projektā “PROTI un DARI” ir mentors jeb atbalsta persona jauniešiem programmas īstenošanā.

“Galvenais uzdevums man kā mentoram ir palīdzēt jaunietim organizēt viņa individuālo pasākuma programmu, kontrolēt, kā jaunietis iesaistās programmā iekļautajās aktivitātēs, sniegt nepieciešamo informāciju un atbalstu,” skaidro J.Zariņš.

Šobrīd Jelgavas novadā projekta “PROTI un DARI” aktivitāšu realizēšanai ir piesaistīti četri jauniešu mentori.

Mentors ir līdzās jau kopš brīža, kad jaunietis izteicis vēlmi iesaistīties projektā. Sadarbībā ar programmas vadītāju tiek veikta jaunieša profilēšana un izstrādāta individuālā pasākumu programma, un bieži vien tieši no tā, kāds kontakts izveidojas mentoram un jaunietim, atkarīgs iznākums – vai ir īstenota programma, vai izdevies iekļauties sabiedrībā, izglītības vai darba vidē.

Iespējas jāizmanto – tikai darot vari apjaust, ko patiesi vēlies!

“Kad man bija 14–15 gadi, man bija tikai skola–mājas–skola–mājas. Lai gan biju visnotaļ aktīva, es tiešām nezināju, kādas iespējas ir jauniešiem tepat, manā pagastā. Tagad man ir pavērusies pavisam cita pasaule, un mana pārliecība ir, ka būtu muļķīgi palaist garām iespējas, jo jebkura jauna pieredze cilvēku tikai bagātina,” saka 23 gadus vecā Santa Sārtīte Zakse no Svētes pagasta.

Viņa, pagasta jaunatnes speciālista uzrunāta, iesaistījās projektā “PROTI un DARI”, un projekta aktivitātes uz savām interesēm un vajadzībām ļāva paraudzīties no pavisam cita skatpunkta.

Santa Sārtīte stāsta, ka pēc pamatskolas Jelgavas Amatu vidusskolā apguva pavāra profesiju, bet 3. kursā paralēli uzsāka mācības vakarskolā, lai iegūtu vidējo izglītību. “Patiesībā uz to mani mudināja mamma, jo viņa vidusskolu pabeidza, kad es jau mācījos 4. klasē. Viņa mudināja nepieļaut tādu pašu kļūdu, un arī es pati apzinājos, ka izglītība ir vajadzīga,” stāsta jauniete, atklājot, ka tobrīd jau gaidījusi bērniņu, taču mācības pabeigusi. Bērniņš piedzima, un viņas dzīvē sākās jauns posms. “Taču ar mazo grūti nebija, jo dzīvoju pie vecākiem, turklāt mūsu ģimene ir arī audžuģimene – māja pilna ar bērniem, vienmēr bija kāds, kas palīdz un atbalsta,” saka viņa.

Jautāta par darbu, Santa Sārtīte atzīst, ka ar to īsti nav vedies. “Ļoti ātri sapratu, ka ar pavāra profesiju savu dzīvi nesaistīšu, jo karstajā cehā nemaz nevaru pastrādāt – vienkārši nāk ģībonis. Tāpēc biju gatava darīt ko citu – meklēju apkopējas vai trauku mazgātājas darbu, un tādu arī dabūju, taču ilgi tur nenostrādāju, jo man piedāvāja iesaistīties jauniešu projektā. Lai gan man nebija nekādu pretenziju mazgāt traukus, darbs ar jauniešiem, turklāt par to vēl saņemot stipendiju, man likās aizraujošāks,” saka meitene, atzīstot, ka tas bija ļoti piesātināts pusgads, kas kardināli mainījis priekšstatu par jauniešu iespējām ne tikai pagasta, bet visa novada mērogā. Un pēc tam jau šķitis likumsakarīgi iesaistīties arī projektā “PROTI un DARI”.

“Ja godīgi, es laikam pati nemaz nezināju, ko vēlos. Sākumā mani tiešām vilināja izmācīties par pavāri, tad vairāk sliecos apgūt friziera profesiju, jo māsām matus gan griezu, gan krāsoju, taču likās, ka ar mazu bērnu tas nebūs reāli. Biju ļoti priecīga, kad projektā man piedāvāja karjeras konsultanta pakalpojumus un varēju izmēģināt koučinga metodi,” Santa Sārtīte atceras uzdevumu, kad vajadzējis uzrakstīt desmit lietas, ko viņa vēlas, tad desmit ballu sistēmā pašai bija jānovērtē, cik katra lieta ir svarīga un cik ātri sasniedzama: “Ikdienā jau neatlika laika pievērsties tikai sev un tiešām reāli padomāt, ko vēlos, kādas ir manas vajadzības. Šeit tāda iespēja bija, un mans pirmais mērķis bija skaidrs – jāiegūst autovadītāja apliecība.” To par projekta līdzekļiem viņa arī īstenojusi un šobrīd pat nespēj iedomāties savu ikdienu bez mašīnas, jo vairs nav atkarīga no mammas un tēta iespējām.

Tāpat projekta laikā viņa redzesloka paplašināšanai iesaistījusies brīvprātīgajā darbā un visbeidzot atradusi arī savu aicinājumu – šobrīd Santa Sārtīte Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā mācās par restauratora asistenti. “Iepriekš biju aizdomājusies, ka man patīk darbs ar rokām - radīt, veidot. Adīšana īsti nepadodas, bet es taču jau bērnībā tētim palīdzēju mājās taisīt remontu. Un restauratora darbs varētu būt kā radīts man,” prāto jauniete, neslēpjot, ka nevar sevi iedomāties sēžam birojā, toties aizraujošs darbs lauku vidē gan šķiet saistošs. “Mana ģimene ir no laukiem, un šī ir arī mana vide. Tētis strādā lauksaimniecībā un ļoti daudz ko prot izdarīt pats – kāpēc gan ar laiku mēs kaut ko nevarētu darīt kopā?” pārdomās dalās Santa Sārtīte.

Viņa arī citus jauniešus aicina uzdrošināties un izmantot ikvienu piedāvāto iespēju paplašināt redzesloku un sevi pilnveidot, jo tikai mēģinot un darot vari apjaust, ko patiesi vēlies sasniegt.

Projekts “PROTI un DARI” ir vērtīgākais, kas ar mani noticis

“Piecos mēnešos projektā “PROTI un DARI” es paveicu tik daudz, cik visā savā dzīvē kopā nebiju izdarījusi!” tagad jau ar humoru par sevi saka 27 gadus vecā Kristīne Stanuļeviča. Viņai dalība projektā noslēdzās vasarā, un vēl tagad, stāstot par ieguvumiem, viņas balsī jaušams milzīgs gandarījums.

“Būšu godīga: iepriekš es nevienu lietu līdz galam tā arī neizdarīju – tiklīdz parādījās pirmās grūtības, tā padevos un visu pametu. Bet, izrādās, es varu ļoti daudz! Es pat autovadītāja eksāmenu nokārtoja ar pirmo reizi!” saka viņa, iedrošinot arī citus jauniešus beigt čīkstēt, saņemties un darīt.

Kristīne neslēpj, ka dzīve viņu nav lutinājusi un iepriekš viņa dzīvojusi pēc principa: kā būs, tā būs. Dzīves līkloču dēļ viņai ir tikai septiņu klašu izglītība, toties viņa ir mamma trim dēliem un šogad ģimenē gaidāms vēl viens bērniņš.

“Es strādāju veikalā par pārdevēju. No darba mājās biju vēlu, jo slodze bija tiešām milzīga. Ne es bērnu, ne vīru īsti redzēju. Un tad apstākļi sakrita tā, ka no darba aizgāju un vienkārši sēdēju mājās. Burkšķēju, ka viss ir slikti, ka vajadzētu šo izdarīt un to, ka vajadzētu citu darbu atrast, bet nekur tālāk par prātošanu tā arī netiku. Kādu dienu draudzenei sūdzējos, ka bez tiesībām ir baigi grūti, ka varbūt vajadzētu saņemties un nokārtot autovadītāja apliecību. Viņa bija dzirdējusi par projektu “PROTI un DARI” un ieteica pieteikties. Sazvanījos, un mani pieņēma!” Kristīne atceras, ka par to bijusi ļoti priecīga, taču arī sabijusies, jo saviem spēkiem un varēšanai jau sen kā vairs neticēja.

Tad Kristīnes dzīvē sācies jauns posms – pieci mēneši intensīva darba. “Apguvu floristiku, nokārtoju autovadītāja apliecību, beidzu stila kursus un apguvu kursu “Lietišķā etiķete un protokols”. Zinot sevi, tas tiešām izklausās neticami, bet es to izdarīju!” gandarīta ir Kristīne, gan atzīstot, ka tikai saviem spēkiem galā, visticamāk, nebūtu tikusi: “Milzīgs paldies par atbalstu programmas vadītājai, mentoram un manam vīram, kurš tajos vakaros, kad vēlu pārrados no kursiem, bija sakārtojis māju, pagatavojis ēst, lai tikai mani atslogotu un iedrošinātu nepadoties. Arī viņš juta, ka beidzot es savai dzīvei saskatu jēgu un man beidzot ir mērķis, uz ko tiekties.” Viņa bez liekuļošanas atzīst, ka projekts “PROTI un DARI” ir vērtīgākais, kas ar viņu dzīvē ir noticis.

Jauniete stāsta, ka iesaistīšanās projektā bijusi vērtīga ne tikai profesionālajai, bet arī emocionālajai izaugsmei. “Iesaistījos koučingā, un šajā procesā es mācījos apzināties sevi kā vērtību, savas emocionālās vajadzības, centos sevi izprast, jo tobrīd es tiešām biju uz sabrukšanas robežas. Vienlaikus tas bija smags darbs pašai ar sevi, taču rezultātā es cēlu savu pašapziņu, es noticēju sev un tam, ka es varu, bet, ja saņemos, es varu pat ļoti daudz!” stāsta Kristīne.

Šobrīd viņa ir iesaistījusies jauniešu nodarbinātības projektā, kas paredz pusgadu strādāt jauniešu centrā, par to saņemot ikmēneša stipendiju, bet jauno mācību gadu viņa plāno uzsākt skolas solā, lai soli pa solim virzītos uz mērķi par izglītību.

Taujāta, kāds šobrīd ir viņas redzējums par nākotni, Kristīne spriež, ka viņai saistošs šķiet pavāra darbs – pieredzi savulaik viņa smēlusies, strādājot skolas ēdnīcā, un darbs virtuvē viņai būtu pa prātam. “Sākumā es varētu apgūt vismaz pavāra palīga profesiju. Pieprasījums pēc tās ir, un man šis darbs patīk,” spriež viņa.

Projekts “PROTI un DARI” noslēgsies jau šogad, un Kristīne nebeidz atkal un atkal atkārtot, ka šo iespēju nedrīkst laist garām. “Es zinu, ka ir jaunieši, kuri tikai čīkst un čīkst, – es taču pati tāda biju! Ja toreiz nebūtu sākusi draudzenei sūdzēties, visticamāk, neko savā dzīvē tā arī nebūtu mainījusi. Bet projekts mani tā kārtīgi sapurināja – es varu! Un es zinu, ka arī citi jaunieši var. Tikai mazliet jāsaņemas.”