Sendija Ozoliņa, Jelgavas novada Jauniešu Padomes pārstāve no Elejas pagasta, dalās savā pieredzes stāstā par dalību starptautiskā projektā “Inception”, kura aktivitātes - starptautiskas apmācības - notika 2017.gadā gan Latvijā, Jelgavas novadā, gan Slovēnijā, Zavrč.
“Sendija un Inception”.
“No sākuma likās, ka tas būs viegli – kārtējais projekts ar metodēm, kā uzlabot komunikāciju starp jauniešiem, kā motivēt gan sevi, gan citus darīt lielas lietas. Bet tā gluži nebija. Tā jau saka – vispirms ir jāpalīdz sev, lai vēlāk palīdzētu citiem, ir pašam jāiziet šis process, kurā Tu pats, caur ērkšķiem, atzīsti savu problēmu, esi gatavs to pieņemt un sākt „ārstniecības kursu” jeb problēmas atrisināšanu. Melo tas, kurš saka, ka viņam nav problēmu. Tieši tā ir vislielākā problēma. Arī es tā kādreiz teicu – „Man nav problēmu, man ir viss, ko varu vēlēties, man nekā netrūkst.” , līdz brīdim, kad es „salūzu”. Ikdienu es pavadīju skrienot – mājas, skola, sporta zāle, pasākumi un aktivitātes kopā ar jauniešiem, palīdzot visiem, par sevi nedomājot (man pat nebija laika domāt). Vienīgā doma bija – kas tad cits to izdarīs, ja ne es. Lūzuma brīdis bija tad, kad kādā sarunā, sākām runāt par mani. Es sadusmojos, jo man ļoti nepatīk runāt par sevi, es neticu, ka kādam interesē manas domas, sajūtas, un tieši šī bija mana problēma – es nevienam neticēju un neuzticējos. Un tāpēc jau tā ir – kā es varu sagaidīt, ka man uzticēsies un ticēs, ja es pati to nemāku un nedaru. Apkārtējie to ļoti var sajust, it īpaši jaunieši, jo šajā periodā viņu sajūtas ir saasinātas. Uzticība ir pats svarīgākais komunikācijā, ja otrs cilvēks, kuram gribi palīdzēt un zini, ka vari palīdzēt, Tev neuzticas, tad Tu nespēsi viņam palīdzēt, jo viņš būs noslēdzies savā pasaulē un nenāks uz atvērtu sarunu. Šajā projektā es atradu savu problēmas cēloni, kas mani ļoti pārsteidza – mans tēvs. Protams, no sākuma bija ļoti grūti atzīt savu problēmu, kas ar laiku iekšā jau bija pārvērtusies par milzīgu problēmu, jo šī sāpe bija jāizsāp, nevis „jānoliek” dziļi, dziļi kaktiņā, lai netraucē. Milzīgs atbalsts bija tas, ka es nebiju viena. Visa grupa bija ar mani un es ar viņiem. Tajā brīdī es sapratu arī to, ka ne vienmēr varu atrisināt savu problēmu pati un man ir jāspēj būt stiprai, lai lūgtu citu palīdzību. Jā, tieši tā – stiprs ir tas, kurš spēj lūgt palīdzību. Tiekot galā ar savu problēmu , es jutos ļoti atvieglota, manī ieplūda tā mīlestība, ko es nebiju izjutusi visu savu bērnību, kuras man ļoti, ļoti pietrūka. Pēc projekta sāku arī mainīt savu dzīves stilu – neskrēju visiem pa priekšu, ļāvu sev atpūsties. Projektā iegūtais noteikti bija mācīšanās „atvērties”, uzticēties un saprast, ka mēs neesam vieni uz pasaules, noteikti būs kāds, kurš mums spēs palīdzēt.
Kopumā šis bija viens no spēcīgākajiem projektiem, kurā ir būts ar visu sirdi un dvēseli. Varētu teikt, ka šis bija „dvēseļu salidojums”, kas vienoja mūs visus no dažādām valstīm. Mēs katrs bijām ar savu stāstu, problēmām, pieredzi, kas veidoja mūs kā vienu veselu. Un nebija svarīgi kādā valodā kurš runā, jo dvēseļu valoda ir saprotama visiem, kuri tai ļaujas.”
Projektu organizē biedrība “ideA” sadarbībā ar Jelgavas novada Izglītības pārvaldi, finansē Eiropas Savienības programma “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, līdzfinansē Jelgavas novada pašvaldība. Programmas ietvaros projekti tiek īstenoti neformālā izglītībā.
