Lai vēstures liecības neizbalētu un nepazustu, bet gan tiktu prasmīgi saglabātas nākamajām paaudzēm, sākot ar 2026. gada janvāri, ciešā sadarbībā ar novadu pašvaldībām ir uzsākts darbs pie vēstures liecību krājumu metodiskas sakārtošanas. Darbi norisinās Jelgavas novadā – Līvbērzes pagasta Kultūras namā, kur darbosies Irisa Eidaka, Bauskas novadā – Skaistkalnes pagasta novadpētniecības krājumā, kuru pārzina Laima Indriķe, Dobeles novadā – Bukaišu pagasta Tautas namā, kur rosās biedrība “Skaties tālāk”, kā arī Augšdaugavas novadā – Laucesas pagasta bibliotēkā, kur darbus veiks Viktorija Kvetkovska.
Šo vēstures liecību krājumu loma ir kļūt par pilotvietām jeb paraugvietām savos novados, kur ikviens interesents, entuziasts vai pašvaldības speciālists varēs smelties pieredzi, kā soli pa solim dokumentēt un sakārtot vēstures liecības. Tas ļaus nodrošināt to, ka, mainoties darbiniekiem, netiks pārtraukta vēstures liecību pārmantojamība. Katram nākamajam krājuma pārzinim būs skaidrs pārskats par krājuma saturu un iespēja turpināt iesākto darbu. Tieši uzskaites trūkums un neatbilstoša liecību glabāšana tika identificēta kā viena no būtiskākajām problēmām, kuru risināšana iekļauta sadarbības projektā “Novadpētniecības mantojuma ilgtspējas veicināšana”.
Lai gada laikā soli pa solim uzlabotu lauku pagastu novadpētniecības krājumu uzskaiti, darbu īstenošanā tiek iesaistīti divi eksperti, kuri palīdzēs krājumu atbildīgajiem noteikt svarīgākos veicamos darbus un izstrādāt rīcības plānu turpmākajam gadam.
Novadpētniecības krājumos: Jelgavas, Bauskas un Dobeles novadā darbus vadīs projekta eksperts Dāvis Beitlers, savukārt Augšdaugavas novadā, Laucesas pagasta bibliotēkā, – projekta eksperte Zane Melāne.
Kā eksperti vērtē darba apjomu, ko iespējams paveikt šī gada laikā? Ar ko katrs krājums ir īpašs un nozīmīgs vietējai kopienai?
D. Beitlers: Tā kā krājumu kārtošana, kādu esam ievadījuši, ir ilgtermiņa process, tad, manuprāt, projekta laikā pats galvenais ir šo lietu vispār iesākt – katrā no krājuma vietām kopumā apzināt jeb aptvert tās bagātības, kas daudzu gadu laikā tur saplūdušas, un iedibināt racionālu un labā praksē pamatotu sistēmu jeb veidu, kā šos priekšmetus turpmāk aprūpēt gan fiziski, nodrošinot tiem atbilstošus glabāšanas apstākļus, gan arī likumiski, cenšoties novērst to iespējamo izklīšanu nākotnē. Diemžēl manā un manu līdzgaitnieku pieredzē ir virkne skaudru gadījumu, kad krājumiem trūcis likumiskas piederības un uzticamas aizsardzības, kā dēļ, mainoties par to atbildīgajām personām, daudzas kultūrvēsturiskas vērtības tikušas izvazātas vai neglājami sabojātas, novietojot tās nepiemērotos glabāšanas apstākļos. Un šeit mēs nerunājam tikai par kaut kādiem “veciem” vai juku laikiem, neoficiāliem vākumiem vai dažiem priekšmetiem, bet gan, piemēram, arī par gluži nesen vieglprātīgi iztukšotām trim pašvaldībai pakļautas iestādes telpām, pilnām ar materiāliem, kas varēja veidot konkrētā pagasta tālākas izziņas mugurkaulu, bet kuru vienkārši, izskatās, vairs nav...
Z.Melāne: Šajā projektā Augšdaugavas novada pašvaldība tiek pārstāvēta ar vienu vēstures liecību krājumu, kas izveidojies Laucesas pagasta bibliotēkas paspārnē, tomēr atbildība par uzkrātā kultūras mantojuma saglabāšanu, tradīciju un vēstures liecību nodošanu nākamajām paaudzēm ir aktuāla ikvienā kopienā, izzinot apkaimes vēsturi, veidojot piederības un lepnuma sajūtu par dzimto vietu, cenšoties saglabāt vietējās, reizēm izzūdošās tradīcijas un novadnieku devumu. Gada ietvarā ir plānots ne tikai pēc muzeju darbības principiem sakārtot Laucesas pagasta iedzīvotāju veidoto krājumu, bet arī sniegt metodisku atbalstu citu Augšdaugavas novada pagastu vēstures liecību glabātājiem, kas pašaizliedzīgi rūpējas, lai likvidēto skolu novadpētniecības vākums vai pagasta muzeju (senlietu krātuvju) krājums tiktu saudzīgi saglabāts, aizsargāts un pieejams, novēršot lielāko draudu – kultūras mantojuma neatgriezenisku zaudējumu.
Ar ko sāksies darbs krājumos un kādi būs pirmie soļi?
D.Beitlers: Pirmie soļi būs reizē gan ļoti konkrēti, gan arī mazliet filozofiski un konceptuāli: pirmkārt, aptvert fizisko telpu, kurā materiāli tiks kārtoti un izvietoti pēc jaunās sistēmas; otrkārt, izstrādāt topogrāfijas jeb materiālu fiziskā novietojuma un meklēšanas sistēmu, kas būtu gan loģiska, gan ērta; treškārt, pamazām sākt konkrētu priekšmetu klasifikāciju un uzskaiti pēc paraugiem, kurus piedāvājam mēs ar Zani. Cik tālu šajā ceļā katrs būs ticis līdz projekta beigām, rādīs laiks, taču galvenais, manuprāt, ir kvalitāte un izpratnes veidošanās. Mēs, projekta eksperti, saziņā ar Lauku partnerību “Lielupe”, krājumu glabātājiem un pašvaldībām lūkosim, cik iespējams, sagādāt krājumiem nepieciešamo inventāru, lai priekšmetus būtu iespējams saudzīgi iepakot un glabāt.
Manā pārraudzībā esošajiem krājumiem ir daudz kopīga un reizē unikāla. Reizē vienojošais un īpatnais ir tas, ka katrs no krājumiem veidojies ilgākā laika posmā, sākumā pateicoties konkrētu novadpētnieku interesei un aizrautībai. Viņu lokā arī tādas iespaidīgas personības kā skaistkalnietis Pēteris Lukaševičs – literatūras mīļotājs, novadpētnieks un kolekcionārs ar sarežģītu mūžu. Bet personība, protams, ir arī katrs krājuma kārtotājs mūsdienās, un katram no viņiem, zināms, ir savs redzējums – kas krājumā izceļams īpaši, kas spētu iedvesmot vietējos un būtu rādāms arī tuviem un tāliem visiem. Laikam visbiežāk tieši ar personībām – izciliem novadniekiem – saistāmas arī viena vai cita pagasta vēstures krājuma pērles, kuru vērtība pārkāpj vietējas nozīmības robežas. Tādi ir, piemēram, nedaudzie, taču spilgtie oriģinālmateriāli par ģenerāli Jāni Balodi un rakstnieci Mirdzu Bendrupi Līvbērzes novadpētniecības krājumā.
Z. Melāne: Viena no man tuvām atziņām ir tā, ka ikviens muzejs sākas nevis ar krājumu, bet gan ar cilvēku. Tādēļ mana vēlme sākotnēji bija iepazīt ne tikai Laucesas pagasta bibliotēkas muzejisko priekšmetu kopumu, bet arī izzināt vietējās kopienas īpatnības un kultūrvēsturisko liecību glabātājas Viktorijas stāstus par vērtībām, ko uzticējuši apkaimes iedzīvotāji. Katrs priekšmets vai liecība sevī glabā vēstījumu un mazu daļiņu no cilvēka, kas to radījis vai lietojis. Kopumā bibliotēkas vēstures liecību krājums nav apjomīgs, bet ļoti nozīmīgs lokālās vēstures izpētē un kopienas saliedētības stiprināšanā. Neapšaubāmi, kā jebkura nozīmīga darba sākumā, ir simtiem jautājumu, bet ticu, ka mums kopā izdosies!
Kā vērtējat šādas iniciatīvas nozīmi Bauskas, Dobeles, Jelgavas un Augšdaugavas novados? Kādi būs lielākie izaicinājumi un ieguvumi?
D. Beitlers:
Atminoties jau pieminēto skaudro pieredzi, domāju, šī ierosme ir apsveicama vairākās nozīmēs. Skaidrs, ka vispirms tā rosinās un līdzēs sakārtot tiklab konkrētos krājumus. Esmu pārliecināts, ka novadpētniecības krājums kā tāds ir svarīgs ne tikai apkaimei, bet arī visai Latvijai – tiklab kā konkrēts kopainas gabaliņš, kā arī vieta, kur glabājas pa kādai pērlei, kuru varētu iekārot arī daudz lielākas kultūras mantojuma glabātavas vai kolekcionāri. Taču visvairāk gribētos cerēt, ka mūsu paveiktais iedvesmos līdzīgām norisēm arī citviet, un šeit darba lauks paveras milzumplašs. Kā saka, “ārpus iekavām” projektā palikušas skolas, kurās padomju laikā bieži vien uzkrājās vispamatīgākais novadpētniecības krājums. Un tādēļ nākotnē būtu attīstāms šis virziens, līdztekus turpinot darbu ar bibliotēkām un suverēnākām vēstures liecību krātuvēm.
Protams, projekts no katra krājuma glabātāja prasīs attīstīt, ja tā varētu teikt, muzejisku domāšanu un apgūt specifiskas prasmes. No otras puses, mūsu mērķis nav katru novadpētniecības krājumu padarīt par muzeju un katru krājuma darbinieku – par muzejnieku, tāpēc lūkosim salāgot to, kas tiktu sagaidīts no oficiāla muzeja, ar reālajām iespējām un darbinieku noslogotību arī citos pienākumos. Šie tad varētu būt galvenie izaicinājumi, jo viss pārējais ir tikai laika, darba un līdzekļu jautājums. Prieks, ka mūsu krājumus kārto cilvēki ar degsmi un gribu darīt! Un tieši tas, manuprāt, arī apsola to, ka projekts dos daudz svētības. Jo, kā jau tikko atgādināja Zane, muzejs sākas ar cilvēku.
Z. Melāne: Ļoti novērtēju iniciatīvu īstenot šādu projektu, jo arvien vairāk uzjundī sarunas un raizes par kultūrvēsturiskām vērtībām , ko glabā mazās senlietu krātuves nevis valsts akreditētie novadu muzeji. Manuprāt, ir ļoti būtiski “atdzīvināt” novadpētniecības jomu un apzināties tās nozīmi sabiedrības saliedētībā un vēsturiskās apziņas veidošanā. Dzīvā vēsture caur stāstiem un atmiņās, liecības par vietējām tradīcijām un sadzīves īpatnībām ir daudz tuvākas, saprotamākas un sargājamākas. Lielākais izaicinājums, manuprāt, ir novadpētniecības krātuvju liktenis, kas lielā mērā atkarīgs no pašvaldību atbalsta. Bet lielākais ieguvums ir tas, ko jau minēja Dāvis, – ierosinājums un metodiskais atbalsts citām kultūras mantojuma krātuvēm sakārtot un saglabāt vēsturiskās vērtības un turpināt papildināt krājumus ar jaunām liecībām.
Novēlam raženu šo gadu katrā no četriem novadiem, kas iesaistījies šajā iniciatīvā iesākt nozīmīgu darbu pie vēstures liecību sistemātiskas dokumentēšanas un saglabāšanas priekšnoteikumu radīšanas. Lai šīs četras topošās pilotvietas ir atbalsts arī citiem, līdzīgiem novadpētniecības krājumiem novados!
Projekta īstenotāji biedrības: Lauku partnerība “Lielupe”, “Bauskas rajona lauku partnerība”, “Dobeles rajona lauku partnerība” un “Partnerība “Kaimiņi””.
Projekts “Novadpētniecības mantojuma ilgtspējas veicināšana”, Nr. 25-00-C0LA19.332-000001, tiks īstenots Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskā plāna 2023.–2027. gadam pasākumā “Darbību īstenošana saskaņā ar sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju, tostarp sadarbības aktivitātes un to sagatavošana”.
Foto: Sandra Latiša/ Skaistkalnes novadpētniecības centrā, krājumu glabātāja un tūrisma speciāliste Laima Indriķe ar kolēģiem no Dobeles novada, Bukaišu pagasta un projekta ekspertu Dāvi Beitleru iepazīstas ar Skaistkalnes pagasta vēstures liecībām.