Šī diženā personība, ko pazīstam kā Aspaziju, nākusi no Zaļenieku pagasta Daukšu mājām. Zemgale vieno mūs ar Aspaziju. Tomēr gadu gaitā viņa ir kļuvusi tāla un nedaudz sveša. Aspazija savā daiļradē atklāti runā par samilzušām problēmām – bezmērķību, vienaldzību un garīgās pasaules otršķirīgumu.
Arī šo izrādi vada vēlme paraudzīties sevī dziļāk. Mums radās jautājums, kā bērnības pieredze veidojusi gan vēsturisku personību, gan mūsdienu cilvēku. Lasot Aspazijas bērnības atmiņas, nonācām pie dažām kopīgām tēmām, kas aktuālas bijušas gan Aspazijas, gan mūsu bērnībā: attiecības ar vecākiem, vecvecākiem, pirmie pārdzīvojumi un pāri tam – Zemgales līdzenumi.
Brīnumainā veidā – arī diezgan daudz kaķu. Jelgavas Latviešu biedrības teātra izrādes "Daukšu Elza un mēs" tapšanas process nebija viegls – aktieriem bija grūti uzticēties idejai, ka skatītāji dzirdēs viņu personīgos stāstus. Tāpēc aktieri stāstīs nevis savus, bet gan cits cita stāstus, un to visu pavadīs vēlme izstāstīt arī Aspazijas bērnības atmiņas un nelielu daļu biogrāfijas. Elza Rozenberga (1865–1943), kas par savu pseidonīmu bija izvēlējusies seno grieķu feministes Aspazijas vārdu, kļuva slavena – zināmā mērā pat skandalozi slavena – jau jaunībā. Sākumā Aspazijas popularitāti nodrošināja dramaturģija. Mūslaikos Aspaziju dēvētu par feministi, turklāt īpaši kareivīgi noskaņotu: viņa pirmā ne tikai atļāvās uz skatuves izvest sievieti, bet arī atklāti sākt runāt par sievietes stāvokli sabiedrībā un par sievietes tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar savām jūtām.
Arī savā dzejā Aspazija ir ne mazāk novatoriska kā lugās. Pirms Aspazijas latviešu dzejā nebija sastopams tik spēcīgs un atklāts emociju izvirdums. Taču vēl būtiskāk – viņu visvairāk interesē cilvēka iekšējā pasaule, kas, Aspazijas izpratnē, vienmēr tiecas pāri ikdienišķajam un meklē dziļāku dzīves jēgu.
Ieeja - bez maksas.