Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD), atsaucoties uz Jelgavas novada Īpašuma pārvaldes lūgumu sniegt viedokli par zeltvēdera mūķenes ierobežošanas iespējām, informē par kaitēkļa izplatību, tā bioloģiju un efektīvākajiem pasākumiem risku mazināšanai.
Zeltvēdera mūķene (Euproctis chrysorrhoea) ir Latvijā sen zināma tauriņu suga, kas labvēlīgu klimatisko apstākļu dēļ pēdējos gados atsevišķās vietās Zemgalē savairojas masveidā. Kaitēklis visbiežāk bojā ozolus, apses, liepas, vīksnas, vilkābeles un augļu kokus, tostarp bumbieres, plūmes un ķiršus. Tomēr tā galvenais saimniekaugs ir ozols, un visbiežāk savairošanās perēkļi veidojas vietās, kur aug vismaz viens ozols.
VAAD norāda, ka vienā savairošanās perēklī zeltvēdera mūķenes parasti novērojamas aptuveni trīs gadus. Pirmajā gadā kāpuru parasti ir maz un bojājumi ir nelieli, tādēļ tie var palikt nepamanīti. Otrajā gadā kāpuru skaits strauji pieaug, ozolu lapas tiek nograuztas pilnībā, un kāpuri izplatās plašākā teritorijā, meklējot citus augus. Trešajā gadā kāpuru daudzums parasti atkal samazinās, ko ietekmē iepriekš veikta mehāniska iznīcināšana, slimību izplatība kaitēkļu populācijā un nelabvēlīgi ziemošanas apstākļi.
Lai sekmīgāk ierobežotu zeltvēdera mūķeni, svarīgi izprast tās attīstības ciklu. Šai sugai ir viena paaudze gadā. Patlaban kāpuri ir iekūņojušies, savukārt jūlijā no kūniņām izlidos pieaugušie tauriņi. Vasaras otrajā pusē no izdētajām olām izšķilsies jaunie kāpuri, kas barosies ar ozolu lapām un pumpuriem, veidojot tīklojuma ligzdas zaru galos. Šajās ligzdās kāpuri pārziemo un pavasarī atsāk barošanos.
VAAD uzsver, ka zeltvēdera mūķenes kāpuru matiņi var izraisīt alerģiskas reakcijas cilvēkiem, īpaši tiem, kuri dzīvo kaitēkļa savairošanās perēkļu tuvumā. Tā kā šī suga nav invazīva un tās ierobežošana valstiskā līmenī normatīvajos aktos nav paredzēta, ieteikumi galvenokārt paredzēti iedzīvotājiem, kuri sastopas ar šo problēmu savā īpašumā vai dzīvesvietas tuvumā.
VAAD ieteiktie pasākumi zeltvēdera mūķenes ierobežošanai
Jūlijā tauriņu izlidošanas laikā to monitoringam un daļējai izķeršanai iespējams izvietot slazdus ar feromonu dispenseriem.
Rudenī, ziemā vai agrā pavasarī, ja tas ir fiziski iespējams, ozolu zaru galos esošās kāpuru ligzdas ieteicams nogriezt un iznīcināt, tās sadedzinot. Šo darbu laikā jālieto aizsargbrilles, respirators, cimdi un ciešs, sauss apģērbs.
Maija beigās un jūnija sākumā, kad kāpuri pārvietojas barības meklējumos, atsevišķus kāpurus var mehāniski iznīcināt. Ja kāpuri atrodas uz ēku sienām, to savākšanai ieteicams izmantot putekļu sūcēju ar ūdens filtru, ūdenim pievienojot nedaudz ziepju.
Pavasarī, kad kāpuri aktīvi barojas un ir lielāks risks matiņu izplatībai gaisā, pirms ilgstošas uzturēšanās ārā vai dārza darbu veikšanas ieteicams aplaistīt pagalmu.
Augu aizsardzības līdzekļi zeltvēdera mūķenes kāpuru ierobežošanai Latvijā nav reģistrēti, turklāt to efektivitāte būtu zema, jo kāpuru matiņi pasargā tos no ārējās iedarbības.
VAAD arī informē, ka koki, kurus pavasarī apgrauzuši zeltvēdera mūķenes kāpuri, parasti neaiziet bojā un vasaras otrajā pusē no jauna salapo.