Pašā rudens lapkritī norisinājās Europe Direct centra Jelgavā organizētais pieredzes apmaiņas brauciens Jelgavas novada uzņēmējiem uz Kurzemes reģionu. Šis ir jau tradicionāls ikgadējs pasākums, lai mūsu uzņēmējiem dotu iespēju uzzināt citu novadu un reģionu uzņēmēju veiksmes un biznesa stāstus, mācoties no tiem, kā arī uzzināt par ES projektu finansējuma ieguldījumu un nozīmi biznesa attīstībā.
Brauciens sākās ar vizīti šitake sēņu audzētavā “Garīkas”, kas atrodas Skrundas novadā. Garīku galvenā ēka celta 1858.gadā, deviņdesmitajos gados atkal atgūta ģimenes īpašumā. Šitake sēnes saimniecībā tiek audzētas uz ozola un alkšņa kokiem, kādu tur ap 10 000, sezonas laikā iespējams ievākt 2-3 ražas, kas nozīmē ap 2-3 tonnām sēņu. Sēnes galvenokārt tiek kaltētas, pircējiem piedāvā arī kaltētu sēņu pulveri un pulveri kapsulās. Lielāko daļu produkcijas realizē uz vietas saimniecībā, un, kā atzīst saimnieks, sēņu audzēšanas bizness ir rentabls tikai apvienojumā ar tūrismu. Saimniecībā pieejama pirts un nakšņošanas pakalpojumi. Izmantojot ES fondus, iegādātas iekārtas sēņu fasēšanai un smalcināšanai, kā arī traktors un virtuves aprīkojums.
Nākamā pieturvieta Aizpute, kur atraktīvās gides Signes Pucenas vadībā tiek iepazīta pilsētas vēsture. Aizpute ir sena Dienvidkurzemes novada pilsēta. Atrodas Tebras krastos, 38 km no novada centra Grobiņas, 50 km no Liepājas un 174 km no Rīgas. Rakstos minēta 1231.gadā. Pēc Kursas sadalīšanas Tebra kļuva par robežu starp ordeņa un bīskapa zemēm. 1248.-1249. gadā abpus upei uzceļ divas pilis – Aizputes ordeņa pili un Aizputes bīskapa pili. Signes vadībā apmeklējam starpnozaru mākslas grupas SERDE telpas. Šeit atklājas stāsts par rīdziniekiem, kas divdesmit gadus atpakaļ atstājuši Rīgu un pārcēlušies uz Aizputi, kļūstot par kurzemniekiem arī sirdī, restaurējot un atdzīvinot vēl saglabājušās telpas, tur ierīkojot darbnīcu un rezidenču centru. SERDES darbnīcas īsumā var raksturot kā “vēsturisku ēku kompleksu ar radošu gaisotni. Vasarā piedāvā izbaudīt dažādus kultūras tūrisma piedāvājumus – mākslas un kultūras pasākumus”. Bet tās “galvenos” cilvēkus Signi un Uģi Pucenus kā dedzīgus, radošus un aizrautīgus kurzemniekus.
Kā nākamo iepazīstam metāla furnitūras rūpnīcu “Kurzemes atslēgas”, kuras pirmsākumi meklējami 1960. gadā, kad no Rīgas uz Aizputi pārcēla Metālizstrādājumu
fabrikas „Kvēle” iecirkņus un izveidoja rūpkombinātu „Aizpute” ar specializāciju atslēgu un būvapkalumu ražošanā, to vēlāk pārdēvējot par metāla furnitūras rūpnīcu „Kurzeme”. Uzņēmuma ražotā pamatprodukcija ir durvju slēdzenes, durvju un logu viras, durvju un logu furnitūra, celtniecības stiprinājumi un metālkalumi vārtiem, žogiem, balkoniem, kāpnēm. Uzņēmumā uz vietas ir pieejams pilns ražošanas cikls, sākot ar detaļu štancēšanu, liešanu, metināšanu, virpošanu, frēzēšanu, krāsošanu, cinkošanu, līdz pat iepakošanai. Cehos nodarbināti ap 70 darbiniekiem, galvenokārt visas operācijas ir roku darbs. Uzņēmums joprojām pieder latviešu īpašniekiem. Teritorija – 4.8 ha, kur atrodas 19 ēkas. Vienā no ēkām uzņēmums saglabājis klubu, kam nesen piešķirts kultūrvēstures objekta statuss. Interesants ir fakts, ka iespēja sastapt identisku atslēgu durvīm ir vienā no 100 000 gadījumu, piekaramajām slēdzenēm 1 no 20 000 gadījumiem (variāciju skaits atslēgām).
Dienas noslēgumā apmeklējām Aizputes vīna darītavu, kas ir viena no apmēram 140 mazajām vīna darītavām Latvijā. Tās pirmsākumi meklējami 2010.gadā, savukārt, interese par vīna ražošanu radās jau ātrāk, tēvam mājās gatavojot vīnu. Pamatā tiek ražoti dažādi augļu vīni – brūkleņu, aveņu, upeņu, kā arī džins un slavenais liķieris “Žubīšu gāzējs”. Saimnieks Mārtiņš atraktīvs un runīgs, tas piedod papildus vērtību produkcijai, jo tā tie pārdota ar stāstu. Kā atzīst viena no brauciena dalībniecēm, lauku partnerības “Lielupe” pārstāve Videga Vītola, “patīkami pārsteidz Kurzemes uzņēmēju darbošanās. Kā zināms, vietējo produktu ražošana, pasniegšana un iesaiste tūrismā Latvijā ir attīstījusies pēdējos 5-7 gados. Tā kā pati esmu bijusi klātesoša daudzu mājražotāju darbības uzsākšanas sākumā, mūsu novadā, tad ar prieku vēroju, ka šī joma ir tik pat sekmīgi virzījusies uz priekšu arī Kurzemes reģionā. Tāpat vietējais produkts ir būtisks pienesums kopējā reģiona tūrisma piedāvājumā. Ikviens, jau pieredzējis, mazais ražotājs sekmīgi prot dažādot savu uzņēmējdarbību, iesaistoties arī tūrisma piedāvājumā. To spilgti redzējām Aizputes vīna darītavā. Šeit uzskatāmi redzam, cik liela loma tūrisma jomā ir ne tikai viesmīlībai, bet arī atraktivitātei. Jo tas spēj atklāt visdziļāko konkrētā piedāvājuma būtību. Ja produkta stāstu mums atklāj darbinieks, tas arī ir jauki un labi, bet mēs nesajutīsim šo radīšanas prieku, ko var nodot tikai saimnieks. Tas ir unikāls piedzīvojums un varbūt pat to ir vērts savā piedāvājumā uzsvērt, ka noslēpumus atklās pats saimnieks.”
Turpmākais ceļš ved uz Liepāju, kur nākamajā dienā turpinām apmeklēt mazos apkārtnes uzņēmējus.
Kā pirmais no tiem zivju pārstrādes uzņēmums “Vienā laivā”, kas darbojas piecus gadus. Savulaik nodarbojušies ar zvejniecību jūrā, ķerot mencas, reņģes, brētliņas. Pēc zvejas apjomu samazināšanās sagriezuši četrus kuģus un daļu no saņemtās naudas investējuši zivju pārstrādes ceha izbūvē, kā arī Liepājas Spīkeros atvērts zivju restorāns un darbojas alus brūzis. Šobrīd pārstrādā Ziemeļatlantijas zivju resursus: mencas, Norvēģijas lašus, reņģes, butes, sarkanasarus, brētliņas. Nodarbināti seši darbinieki, produkcijas ražošana – roku darbs. Saražotā produkcija tiek pārdota vietējos tirdziņos, arī ražotnē. Vidēji mēnesī pārstrādā 5 tonnas zivju. Zīmīgi, ka esam pirmā grupa, kas tiekam uzņemti mazajā cehā un tiekam cienāti ar gardo produkciju. Jāatzīmē, ka saimniekiem raksturīga viesmīlība, līdz ar to satraukums stāstos nemaz nav manāms. Produkcija ļoti garda, noteikti iesakām to uzmeklēt. Tāpat domā Modris Jansons, SIA “Viesu Līči” pārstāvis: “Tiešām citas garšas ir VIENĀ LAIVĀ gatavotajām zivīm un prieks par zvejniecības pārmaiņu laikos uzķerto un realizēto ideju ģimenes zivju restorāna un pārstrādes ceha izveidei. Meklēsim viņu gatavotos produktus Zemgalē. Gardi gan!”
Nākamais dienas kārtības punkts - ekskursija ar gidu muzejā “Hoijeres kundzes viesu nams”. Pārsteidzoši kvalitatīvi un ar pietāti restaurēts nams Liepājā, ar zinošām un atraktīvām gidēm, bagātu stāstījumu un autentisku iekārtojumu. Namā maksimāli saglabāts viss, kas iespējams. Hoijeru – holandiešu tirgotāju – ģimene namu iegādājusies 1690. gadā. Zināms fakts, ka 1697. gadā šeit inkognito viesojies Krievijas cars Pēteris I. Kā atzīst Videga Vītola: “Kā ļoti labs piemērs kultūrvēstures jomā jāmin interjera muzejs "Hoijeres kundzes viesu nams" Liepājā. Perfekti radīta klātbūtnes sajūta vēstures notikumos šajā ēkā, papildinot to ar ēdienkarti, kas pietuvināta 17.-19. piedāvājumam. Vēl tikai atbilstoša mūzika iztrūka.” Viedoklim piekrīt arī Modris Jansons: “Kas nav bijis Hoijeres kundzes namā, nav bijis Liepājā. Vienreizējs interjers, autentiska vēstures aura un gides to visu papildina kā odziņas uz putukrējuma… Neaizmirstami. Profesionāli. Paldies pašvaldībai un iesaistītajiem.”
Pusdienas tiek ieturētas slavenajā Bernātu “Dzintariņā”, kurā saimnieko Otaņķu ģimene – vecāki, abas meitas un iesaistīts arī dēls. Īpašumu iegādājušies pirms 6 gadiem, sākotnēji tas būvēts kā kafejnīca – paviljons, šobrīd strādā visu gadu. Daudziem vietējiem tā ir vieta, kas raisa nostalģiskas un sentimentālas atmiņas, tāpēc prieks, ka gan ēdiens, gan interjers, gan apkalpošana ir augstā līmenī. Kā vērtē Rasma Krauze – Platones pagasta kultūras darba vadītāja: “Visspilgtāk mani iedvesmoja Dzintariņa saimnieku stāsts. Vieni krampīgi kurzemnieki! Visa ģimene metas uz galvas aukstā ūdenī, lai noturētu iemīļoto vietu apkārtējiem, to pārvēršot līdz nepazīšanai. Tādējādi viņi pierādīja savu dzimtās vietas mīlestību un apņēmību veidot biznesu. Iesaistīta visa ģimene. Tas ir riskanti, bet ļoti stiprā ticība veiksmei dod spēku turēties! Lai viņiem veicas!”
Brauciena noslēgumā vēl iegriežamies priežu čiekuru sīrupu un stipro dzērienu ražotnē “Ceļiniekos”, Otaņķu pagastā. Priežu čiekuri tiek vākti Bernātos pie jūras, sīrups tiek vārīts uz dzīvās uguns, kas piedod tam īpašu un labu garšu. Sākumā tas tika gatavots savām vajadzībām, šobrīd arī tirgošanai, bet joprojām nelielos apjomos, saglabājot kvalitāti. Saņemta arī PVD licence stipro alkoholisko dzērienu ražošanai un tiek ražots dateļu konjaks un priežu čiekuru liķieris. Šis no visiem bija jaunākais apmeklētais uzņēmums, darbojas tikai vienu gadu. Arī tūrismā vēl ir, kur augt, domājot pie stāsta veidošanas un informācijas pasniegšanas. Tam piekrīt arī Modris Jansons: “Ceļiniekos ir pats ceļa sākums, bet diezgan pamatīgs. Darbs parādīs, kā tas darāms un viņi ir divi un spēka gados, tāpēc – būs labi!”.
Jāsecina, ka Latvijā ir daudz uzņēmīgu un radošu saimnieku. Iespaids ļoti pozitīvs. Strādīgi, inovatīvi, iedvesmojoši! Noteikti jāturpina smelties pieredze un dalīties savā arī nākamajā gadā!
